TRIZ pedagoģija

TRIZ ir metožu, materiālu, instrumentu kopums, kas palīdz attīstīt prasmi radoši domāt, radoši risināt dažādas dzīves situācijas un problēmas. TRIZ pamatā ir nestandarta, atvērtie uzdevumi no dzīves, no apkartējās dabas, sabiedrības, kas jārisina katram no mums visas savas dzīves laikā, jāprot uzdot pareizie jautājumi, jāprot atrast informāciju un jāprot prasmīgi veidot atbildi. TRIZ krasi paaugstina cilvēka radošo potenciālu un ļauj viņam iegūt spēcīgus nestandarta problēmu risinājumus.

Turpmāk iepazīsimies ar TRIZ pedagoģijas un TRIZ izgudrojumu risināšanas metodes pamatprincipiem, kuri iekļauj pretrunu, sistēmu, sistēmu operatora, resursu izmantošanas un idealitātes sasniegšanas jēdzienus, kas palīdzēs izprast atbilžu novērtēšanu. TRIZ ir metode, kurā uzdevumiem ir daudzas iespējamas atbildes un viena kontrolatbilde, kura pasaka, kā šis uzdevums ir bijis atrisināts dzīvē, kas nenozīmē, ka šī ir vienīgā pareizā un sasniedzamā atbilde, ļoti iespējams, ka procesā radīsies atbildes un risinājumi, kuri būs spēcīgāki. Kā ievērojāt atbildes netiek vērtētas pēc pareiza un nepareiza, bet gan pēc vāja un spēcīga.

Pretrunas.

Skolēni un bērni visbiežak apkārt esošos objektus un parādības mēdz uztvert viennozīmīgi, neprotot uz tiem paskatīties no dialektikā viedokļa. Tāpēc ir svarīgi bērnus iepazīstināt ar pretrunu risināšanas paņēmieniem, sekmēt viņos pret pretrunām jutīgas dabas veidošanos un spēju risināt radošus uzdevumus. Šajā jomā labi palīdz TRIZ metodes. Metožu pamatā ir pretrunu atrisināšana, uzdevumi ir tendēti uz to, lai novērstu pretrunu.

Sākumposmā svarīgi ir skolēnus padarīt spējīgus uztvert pretrunas, pamanīt tās. Šim nolūkam kalpo šādi uzdevumu veidi:

  • Tādu pozitīvo un negatīvo objekta vai situācijas pušu atrašana, kurām nav spilgti izteikta un pamanāma emocionāla nokrāsa.
  • Pozitīvo un negatīvo pušu atrašana objektos un situācijās, kurām ir spilgti izteikta emocionāla nokrāsa.
  • Pozitīvo un negatīvo pazīmju atrašana priekšmetu īpašībās.
  • Pretrunīgu pazīmju saskatīšana procesā, kad mainās daudzuma un kvalitātes attiecības.

 

Tad skolēni iepazīstas ar pretrunu risināšanas veidiem- telpā, laikā, sistēmā, attiecībās.

  • Atrisināt pretrunu telpā nozīmē izdarīt tā, lai vienai objekta daļai būtu vienas īpašības, otrai- pretējas.
  • Atrisināt pretrunu laikā nozīmē izdarīt tā, lai vienā laikā objektam būtu vienas īpašības, citā laikā – pretējas īpašības.
  • Atrisināt pretrunu sistemā- tas nozīmē atrisināt problēmu no viena objekta ar noteiktām īpašībām pārejot uz objektu kopumu ar pretējām īpašībām vai otrādi- sadalīt objektu ar vienām īpašībām sastāvdaļās, kurām ir pretējas īpašības.
  • Atrisināt pretrunu attiecībās – tas nozīmē izdarīt tā, lai attiecībā pret kaut ko vienu objektam būtu vienas īpašības, bet attiecībā pret otru- pretējas īpašības.

 

Lai iepazītos ar pretrunu risināšannas paņēmieniem, piemēroti ir sekojoši uzdevumi, kuri apgūstami noteiktā secībā arvien padziļinot šo tēmu:

  • Sākumā ieteicams trenēties risināt uzdevumus, kuros ir noteikta pretruna, bez īpašo paņēmienu nosaukšanas.
  • Mīklu sacerēšana izmantojot pretrunu atrisināšanas paņēmienus.
  • Pretrunu rekonstrukcija- jau atrisinātu tretrunu mēģina rekonstruēt un saprast, kas šajā izgudrojumā ir bijis sākotnējā pretruna, ar kādiem paņēmieniem tā atrisināta.
  • Pretrunu risināšanas paņēmienu piemērošana uzdotajām situācijām.
  • Speciāli sagatavotu izgudrojumu uzdevumu risināšana.

Sistēmas. 

Bieži vien skolēni lietas, notikumus un objetus redz „šeit un tagad”, nespējot skatīt tos attīstībā un attiecībā pret citiem objektiem, notikumiem un laiku. Šo uzdevumu galvenais mērķis ir veidot skolēnos sistēmiskas domāšanas pamatiemaņas. Šim nolūkam labi noder „sistēmas operators”, kura pamatā ir TRIZ izstrādāti paņēmieni un metodes, kas speciāli veidoti sistēmiskas domāšanas attīstībai.

Izgudrojumu uzdevumu risināšanas pamatā ir spēja jebkuru objektu vai parādību uztvert vispusīgi un attiecībās ar citām sistēmām, kā arī šo objektu vai parādību skatit attīstībā. Šeit ieviešam jēdzienus „virssistēma” un „apakšsistēma”- jebkura lieta ir kādas lielākas sistēmas sastāvdaļa un jebkurā lietā var izdalīt vēl citas sīkākas apakšsistēmas. Un tikai izprotot šosistēmu pastāvēšanu un savstarpējās attiecības, mēs spējam sekmīgi atrisināt uzdevumu.

„Sistēma” ir jebkurš objekts, atsevišķu sastāvdaļu kopums, kurām kopā ir noteiktas īpašības, kuras nav katrai sastāvdaļai atsevišķi. Piemēram- lidmašīna var noturēties gaisā, bet tās atsevišķas detaļas nevar.

„Apakšsistēmas” ir sistēmas sastāvdaļas, taču attiecībā pret savām sastāvdaļām tās ir sistēmas. Piemēram, lidmašnas salons ir apakšsistēma lidmašīnai, taču attiecībā pret tās sastāvdaļām- pasažieru sēdekļiem, tā ir sistēma.

„Virssistēmas” ir tāda sistēma, kurā aplūkojamā sistēma iekļaujas kā tās sastāvdaļa.

Attīstības procesā visas sistēmas mainās, sekojoši mainās arī virssistēmas un apakšsistēmas. Tādā veidā var runāt par sistēmas pagātni, tagadni un nākotni. Aplūkot sistēmu attīstībā var kā no objektu klases viedokļa, piem. Lidmodeļi pagātnē un tagadnē, nākotnes lidmodeļi, tā arī no atsevīšķa objekta attīstības viedokļa, piem.,lidmašīna no pirmās detaļas izgatavošanas līdz utilizācijai. Tādā veidā laika līniju var aplūkot kā no vēsturiskā skatpunkta, tā arī no tehnoloģiskā skatpunkta.

Sistēmas operators.

Kā līdzeklis sistēmiskās domāšanas attīstīšanai labi noder „sistēmas operators”, kas ir shēma, kuras centrā ievietojot jebkuru objektu, procesu vai parādību, var veikli salikt vairākas sistēmas, kuras mijiedarbojas šajā procesā.

Sākuma etapā vēlams pieturēties pie šādas shēmas izpildīšanas kārtības: pirmos aizpilda sistēmas lodziņus tagadnē (sistēma, apakšsistēma, virssistēma), tad tad sistēmas lodziņus pagātnē (sistēma, apakšsistēma, visrsistēma), un visbeidzot sistēmas lodziņus nākotnē (sistēma, apakšsistēma, virssistēma).
sistema1

Pie tam, sakarā ar to, ka skolēniem var pietrūkt zināšanu par virssistēmām un apakšsistēmām pagātnē un nākotnē, objekta aprakstu var veikt piecu ekrānu shēmā, kuru aizpilda analogi, tikai aptvertais sistēmu loks sašaurinās atbilstoši skolēnu spējai izskatīt šīs sistēmas.

sistama2

Resursi.

Risinot uzdevumus, skolēni ļoti bieži pievērš uzmanību tikai acīmredzamām detaļām un vispārpieņemtiem objektu īpašību skaidrojumiem, uztver priekšmetus tikai pēc viena tradicionāli pieņemtā pielietojuma. Šo uzdevumu mērķis ir iemācīt saskatīt lietu slēptās īpašības, objektu papildus funkcijas. Risinot šāda veida uzdevumus, tiek pielietoti TRIZ paņēmieni, kuri palīdz formēt prasmi izmantot resursus no tuvākās apkārtnes. Ar resursiem tiek saprasts viss, kas var tikt izmantots uzdevuma risināšanā- objekti, vielas, informācija, u.t.t.. uzdevuma risinājums tiek atzīts par efektīvu, ja tā atrisināšanai tiek izmantoti tie resursi, kas jau ir nosacījumos, netiek meklēti resursi no malas.

Resursi var būt lietiski (vielas, ko satur pati sistēma vai tās tuvākā apkārtne), telpiski ( brīva vieta, objekta formas īpatnības), laika resursi ( brīvs laiks, iespēja vienlaicīgi veikt divas lietas), informātīvie (papildus zināšanas par objektu īpašībām) un citi.

Rezultivitāte un uzdevuma risinājuma veiksmīgums nereti ir sasniedzami, izmantojot tos resursus, kas ir pašā „augšā, skaidri redzami”, bet bieži vien netiek uztverti kā iespējamais risinājums tieši stereotipiskas domāšanas dēļ. Tādā veidā resursu pieeja uzdevumu risināšanai attīsta tādu īpašību un prasmi, kā variativitāti- spēju uztvert objektus un parādības no dažādiem skatpunktiem un izmantot tos dažādos veidos.

Idealitāte. 

Risinot uzdevumus, skolēni piedāvā sarežģītus un smagnējus risinājumus, bieži vien pārāk dārgus un arī neētiskus. Uzdevumi lielākoties tiek risināti ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Lai šo problēmu risinātu, ir labi ieviest ideālisma jēdzienu, mācīt skolēniem ieraudzīt efektivitāti vienkaršos risinājumos un ideāla risinājuma skaistumu un vienkāršību, parādīt iespēju risināt uzdevumums mērķtiecīgi.

Novitāte šādā pieejā ir tas, ka uzdevums tiek risināts pēc ideālā galarezultāta metodes, kas ir TRIZ izstrādāta metode izgudrotājiem un inženieriem.

Kad tiek piedāvāts izgudrojumu uzdevums, uzreiz nav iespējams noteikt, kā risināt pretrunas, bet ir iespējams formulēt, kas būtu ideālais galarezultāts, iedomātais mērķis, uz ko tiekties. Pilnīgi ideāls rezultāts ir tad, kad problēma pati no sevis atrisinās ar ļoti minimāliem līdzekļiem un iesaistīšanās no ārpuses. Tiekšanās pietuvoties ideālajam galarezultātam ļauj izvairīties no neskaitāmu neefektīvu risinājuma variantu apspriešanas, orientē risināšanas procesu uz augstvērtīgu risināšanas ideju iegūšanu.

Galvenais noteikums, strādājot pēc ideālā galarezultāta metodes, ir iepriekš necensties izvērtēt, vai konkrētais iedomātais ideālais risinājums ir reāli iespējams, tādējādi pasargāt sevi no psiholoģisku barjeru būvēšanas. Piemēram, ir problēma, kā pasargāt medikamentu pudelītes no bērniem? Standarta risinājumi ir daudz- dažādi noslēpt šīs pudelītes, apgrūtināt piekļuvi pudelītes saturam, u.t.t.. ideālais risinājums būtu tādsm ka bērni paši negribētu pudelītes ņemt. Nereāli? Neiespējami? Bet ja pudelīte būtu tāda, kas ir durstīga vai citādi nepatīkama? Tādas jau tiek ražotas un problēma ir risināta tieši tādā veidā. Ja salīdzina standarta risinājumus un riskus, ko tie piedāvā un ideālo risinājumu, secinājums ir viennozīmīgs.

 

Ar Latvijas valsts budžeta finansētās programmas „NVO fonds” atbastu projekta “Daba. Sarunas. Izglītība” projekta nr. 2017.LV/NVOF/DAP/MAC/038/15 ietvaros tika organizētas apmācības biedrības “Preiļi izglītotai Latvijai” biedriem un sadarbības partneriem, izveidots uzdevumu un materiāla kopums latviešu valodā ar TRIZ pedagoģijas atvērtajiem uzdevumiem no 1. līdz 6. klasei. Projekta ietvaros biedrības kapacitātes stiprināšanai tika apgūtas prasmes TRIZ pedagoģijas pielietošanai ikdienā un uzdevumu veidošanas prasmes.

sif-logo